Ikvienam dzīvam organismam, kas dzīvo ūdenī ir vairāki dzīvībai un labsajūtai būtiski faktori – kopumā tā ir ūdens kvalitāte. Akvakultūrā saldūdens zivju audzēšanai kritiski nozīmīgi ir ūdens temperatūra, skābekļa un citu gāzu daudzums ūdenī, ūdens tīrība (cietās daļiņas un izšķīdušās vielas), Ph līmenis, mikroorganismi un slimību izraisītāji.
Dabiskās ūdenstilpēs (upēs, ezeros, dīķos) ar laiku izveidojas līdzsvars – ūdens kvalitāte atbilst to dzīvo radību prasībām, kas šajā ūdenstilpē aug un dzīvo, jeb otrādi – tur aug un dzīvo tie, kurus ūdens kvalitāte apmierina.
Ja cilvēks iejaucas esošā sistēmā vai veido jaunu, tad ūdens kvalitāte ir jāveido un jākontrolē. Jo blīvāks būs ūdenstilpes aizpildījums, jo krasākas būs reakcijas uz ārējo apstākļu izmaiņām.
Skābeklis ūdenī.
Ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzumu izsaka miligramos uz litru (mg/l) vai procentos no maksimālā iespējamā daudzuma pie ūdens konkrētās temperatūras. Izpratne par ūdens kvalitāti dažādām zivju sugām ir atšķirīga.
Dažādām zivīm prasības pret ūdens kvalitāti skābekļa ziņā ir atšķirīgas. Zivis spēs dzīvot arī ūdenī ar mazāku skābekļa daudzumu, taču to augšana un attīstība notiks lēni vai apstāsies.
Skābekļa daudzumu ūdenī ietekmē augi, kas fotosintēzes procesā (gaismas apstākļos) patērē ogļskābo gāzi un izdala skābekli. Skābekļa daudzumu ietekmē vējš, kas saskaras ar ūdens virsmu. Vajadzības gadījumā skābekli var pievadīt tīrā veidā vai līdz ar gaisu. To var darīt ar aeratoru vai difuzoru palīdzību. Būtiski ir gaisu vai skābekli ūdenī ievadīt iespējami sīku burbulīšu veidā.
Vairāk par skābekli un citām gāzēm ūdenī var izlasīt klikšķinot šeit.
Vairāk par aeratoriem un dīķa aerāciju ziemā var izlasīt klikšķinot šeit.
Citas ūdenī izšķīdušās gāzes
Ogļskābā gāze (CO2).
Oglekļa dioksīds, jeb ogļskābā gāze arī ir nozīmīgs ūdens kvalitātes faktors. Ja ogļskābās gāzes ūdenī ir pārāk daudz, tad zivīm to ir grūti izvadīt no sava organisma un zivs asinīs esošajam hemoglobīnam zūd spēja transportēt skābekli – iestājas smakšanai līdzīgs stress. CO2 patērē augi, taču dara to tikai gaismas ietekmē.
Slāpekļa – amonjaka savienojumi.
Pat ļoti neliels brīvā amonjaka daudzums ūdenī zivīm ir nāvējošs. Intensīvās audzēšanas sistēmās, kur izmanto ūdens recirkulāciju, ūdens kvalitātes nodrošināšanai ļoti būtiski ir efektīvi filtri un bioloģiskās attīrīšanas sistēmas. Efektīva filtrēšana un aktīvas baktērijas nodrošinās nitrītu koncentrācijas uzturēšanu drošā līmenī.
Vairāk par filtriem ar ko ūdeni attīrīt no amonjaku izdalošām daļiņām var izlasīt klikšķinot šeit.
Ūdens skābums – Ph līmenis
Līdzsvaru starp toksisko NH3 un netoksisko NH4+ regulē ūdens skābuma – Ph līmenis. NH4+ <-> NH3 + H+
Ph skaitlis raksturo ūdenraža jonu daudzumu ūdens šķīdumā, jeb vienkāršāk sakot tas norāda ūdens skābumu vai sārmainību (bāziskumu). Neitrāls Ph līmenis ir 7. Skābā vidē Ph ir mazāks par septiņi (<7), bet ja Ph ir lielāks par septiņi (>7), tad ūdens ir sārmains. Dažādām zivju sugām, dažādiem organismiem un augiem prasības pēc noteikta Ph līmeņa atšķiras. Akvakultūrā Ph līmenim parasti jābūt starp 6,5 un 8,5.
Ph līmenis akvakultūrā ir nozīmīgs un tas ir pastāvīgi jākontrolē, jo arī no tā ir atkarīga ūdens kvalitāte. Ph līmeni dīķī ietekmēs samērs starp ūdens augu daudzumu un zivju daudzumu. Vairāk zivju – vairāk CO2 un vide kļūst skābāka (Ph zemāks) un ortrādi – vairāk augu – vairāk skābekļa un vide ir bāziskāka (Ph augstāks). Ph līmenis mainīsies diennakts laikā.
Ph var izmērīt vai nu ar ierīcēm Ph-metriem vai indikatoriem. Ph-metri ir elektroniskas ierīces, kas nosaka potenciālu starpību starp šķīdumu un ierīces elektrodiem un parāda to uz displeja jau pārrēķinātu Ph skaitlī.
Ph indikatori ir ķīmisks testēšanas materiāls, kur uz pamata materiāla ir uzklāts ķīmisks reaģents, kas atkarībā no ūdens skābuma vai sārmainības iekrāsojas noteiktā krāsā. Šo krāsu tad vizuāli salīdzina ar etalona krāsu paleti un uz tās nolasa atbilstošo Ph vērtību.
Ūdens temperatūra
Akvakultūrā ūdens temperatūra ir ļoti nozīmīgs ūdens kvalitātes jautājums. Dažādām zivju sugām prasības pret temperatūru ir dažādas. Ūdens temperatūra ietekmē gan zivs organisma darbību, gan apkārtējos apstākļus – vidi, kurā tā dzīvo. Pie zemākām temperatūrām vielu maiņas procesi notiek lēnāk un zivis neēd un neaug. Pie pārāk augstām temperatūrām zivīm radīsies stress. Jo augstāka ir ūdens temperatūra, jo zemāks ir ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums, jo aktīvāk notiek slāpekli saturošo gāzu izdalīšanās, kas ļoti strauji pasliktina ūdens kvalitāti. Pie ūdens temperatūrām, kas ir augstākas par konkrētai zivju sugai vēlamajām, noteikti jāatturas no zivju barošanas.
Ūdens cietība
Ūdens cietība arī ir ūdens kvalitātes rādītājs. Zivīm un planktoniem, ko tās izmanto par barību labvēlīgi ir kalcija un magnija savienojumi. Ūdens cietība ir mērījums sāļu kopējai šķīstamībai. Ūdens cietību parasti izsaka CaCO3 vai CaO mg/l (miligrami uz litru). Klasifikācijā par mīkstu ūdeni tiek uzskatīts 0,75 mg/l, par vidēji cietu 0,76-150 mg/l, par cietu 151-300 mg/l un par ļoti cietu >300 mg/l. Ciets ūdens zivīm parasti nav kaitīgs.
Cietās daļiņas ūdenī
Ūdens kvalitāte nozīmē arī to, ka ūdenim jābūt tīram no saduļķojuma. Saduļķojums ir mazas cietās daļiņas, kas peld ūdenī un zivīm filtrējot ūdeni caur žaunām šīs daļiņas bloķē žaunu darbību. Cietās daļiņas var būt putekļi, kas nosēžas atklātā ūdenstilpē, tās var būr ūdenstilpes grunts daļiņas, tās var būt arī neapēstās barības uz zivju izkārnījumu daļiņas. Lielāki peldoši objekti kā, piemēram, koku lapas netraucēs zivīm kā fizisks šķērslis, taču tās nogrims un sadaloties izdalīs ogļskābo gāzi un slāpekli.
Baseinos un recirkulācijas sistēmās cietās daļiņas izņem no ūdens ar t.s. bungu filtriem – smalkiem rotējošiem sietiem (kas atgādina bungas) caur kuriem novirzot ūdeni tiek atdalītas cietās daļiņas.
Atklātās ūdenstilpēs, kurām cauri plūst strauti lielākus peldošu objektus, kā lapas izķer ar rotējošiem sietiem, kuri strādā autonomi un peldošos objektus izceļ krastā.
Vairāk par filtriem ar ko izķert sīkās cietās daļiņas var izlasīt klikšķinot šeit.
Vairāk par sietiem ar ko izķert lielākās cietās daļiņas var izlasīt klikšķinot šeit.
Ūdens dezinfekcija
Ūdens kvalitāte nevar būt laba, ja tajā atrodas slimību izraisītāji. Atklātās ūdenstilpēs ar slimībām var cīnīties gandrīz vai tikai profilaktiski. Tas ir izvairīties no saskarsmes ar citām ūdenstilpēm (nepārnest laivas vai makšķerēšanas rīkus), dezinficēt dīķi, piemēram, ar kaļķi tad, kad tas ir tukšs.
Pārvietojot zivis starp baseiniem tās var izlaist caur mazas koncentrācijas sāls ūdeni.
Kā pastāvīgu līdzekli ūdens dezinfekcijai var izmantot ultravioleta starojuma ierīces.
Praksē pārbaudītas un sevi labi attaisnojušas ir ražotāja UltraAqua ierīces. Vairāk var uzzināt šeit http://www.ultraaqua.com/
Akvaponika
Akvaponika ir joma, kurā vienā sistēmā audzē zivis un augus – tā ir akvakultūra un hidroponika kopā. Akvaponikā augus baro ar ūdeni, kurā dzīvo zivis. Ieguvums ir abām pusēm – zivis ūdenī izdala amonjaku, ko baktērijas pārvērš citos slāpekļa savienojumos, ūdenī uzkrājas arī fosfora savienojumi. Gan slāpekļa, gan fosfora savienojumi ir tie, kas augiem vajadzīgi augšanai. Šādā sistēmā izaudzēti augi ir pilnībā bioloģiski audzēts produkts un kopējās izmaksas būs mazākas nekā tās būtu atsevišķi audzējot zivis un atsevišķi augus.
Varam piedāvāt izstrādāt akvaponikas sistēmu audzējot siltumu mīlošas zivis un izmantojot saules siltuma enerģiju.